Medības. Cilvēks un daba, trausla robeža starp dzīvību un nāvi. Senajam cilvēkam, lai izdzīvotu, bija jābūt medniekam. Meža māte latviešu tautasdziesmās soda medniekus, kuri nesaudzīgi izturējušies pret meža dzīvniekiem. Noteikumi ir skaidri un saprotami – cieņa pret dzīvību, saprātīgums un samērīgums, godaprāts – tas, ko saprotam ar dabas aizsardzību, ekoloģiju un vides ētiku. Mūsdienās cilvēks ir vairāk distancējies no dabas, daudz kas ir mainījies. Medības – par un pret. Aicinājums domāt par to, vai mūsdienās iespējama dabas un cilvēku harmoniska līdzāspastāvēšana. Izstādē aplūkojama analogo fotogrāfiju sērija; video no dzīvnieku novērošanas kamerām mežā; video intervijas ar Siguldas un Līgatnes novada medniekiem; arhīva fotogrāfiju albums un medību trofejas.
Izstādes atklāšana piektdien, 4.novembrī plkst.17.30 Dabas aizsardzības pārvaldes telpās (bijušajā apmeklētāju centrā) Baznīcas ielā 3, Siguldā. Izstāde atvērta no 4. līdz 25.novembrim darba dienās no plkst.12. līdz plkst.19.00.
Projekts tiek īstenots ar Siguldas novada Domes Kultūras un izglītības konkursā piešķirto līdzfinansējumu un biedrības Siguldas Mākslu serpentīns atbalstu.
Par mākslinieci
Zanda Puče 2016. gadā absolvējusi Latvijas Mākslas Akadēmijas maģistrantūras Grafikas nodaļu; 2015. gadā – ISSP Fotogrāfijas skolu; 2014. gadā – Liepājas Universitātes bakalaura programmu Jauno mediju māksla. 2015. gadā ar Siguldas novada Domes līdzfinansējumu un biedrības Siguldas Mākslu Serpentīns atbalstu īstenots multimediāls projekts Mūsu mājas stāsti, 2014. gadā – projekts Pārceltuve. Vairāk informācijas: zandapuce.lv
Par izstādi
Ir daba templis, kur no dzīviem pīlāriem
Redz dažreiz neizprastus vārdus kupli zeļam...
Šarls Bodlērs
Medības. Cilvēks un daba. Trausla robeža starp dzīvību un nāvi. Vecie indiāņi esot teikuši, ka dzīve ir bizoņa siltā elpa ziemas salā, jāņtārpiņa zibsnis nakts tumsā, tikai sīka ēna, kas aizslīd pār zāli un nozūd saulrietā...
Mans tēvs nebija mednieks, tomēr mēs daudz laika pavadījām dabā. Viņam patika ieroči – pētīt grāmatas, žurnālus, muzeju vitrīnas, pašam kaut ko meistarot – kaut vai no koka detaļām. Viena no manām mantām bija tēva gatavota koka šautene. Laikam nevilšus tas mani ietekmējis, jo pirms vairākiem gadiem – studiju laikā Liepājā, apciemojot draudzeni, ieraudzīju medniekus, kuri gatavojās doties medībās. Impulsa vadīta, pieteicos līdzi par dzinēju un arī par fotogrāfi. Tā bija mana pirmā pieredze. Kopš tā laika piedalos medībās Mores un Liezēres pagastu mednieku kolektīvos – pagaidām esmu dzinēja.
Senajam cilvēkam, lai izdzīvotu, bija jābūt medniekam. Cilvēki pasauli uztvēra kā vienotu veselumu – dzīvnieki tika personificēti, piešķirot tiem cilvēka rakstura un uzvedības īpašības, bieži vien kā mītiski un maģiski tēli – dažkārt dievību pavadoņi un vēstneši. Meža māte latviešu tautasdziesmās soda medniekus, kuri nesaudzīgi izturējušies pret meža dzīvniekiem. Noteikumi ir skaidri un saprotami – cieņa pret dzīvību, saprātīgums un samērīgums, godaprāts – tas, ko saprotam ar dabas aizsardzību, ekoloģiju un vides ētiku. Mūsdienās cilvēks no dabas ir vairāk attālinājies, daudz kas mainījies. Sabiedrībā valda stereotipiski uzskati: medības ir tikai nežēlīga izklaide, filozofi un arī vegāni līdz mehāniskai abstrakcijai, dažkārt pat nonākot līdz absurdam, diskutē par dzīvnieku tiesībām. Medības – par un pret. Vai vērtības ir mainījušās? Kur ir robežas?
Strādājot pie šī projekta, man svarīgi ir aicināt domāt – vai mūsdienās iespējama dabas un cilvēku harmoniska līdzāspastāvēšana, un – vai mednieki var kļūt par Meža mātes ētikas skaidro principu vēstnešiem?
Līdz šim esmu apkopojusi dažādas kultūrvēsturiskas liecības: fotogrāfijas, pastkartes, veikusi skaņu un video ierakstus, intervijas, turpinu fotogrāfiju sēriju izveidi. Izstādē aplūkojama analogo fotogrāfiju sērija; video no dzīvnieku novērošanas kamerām mežā; video intervijas ar Siguldas un Līgatnes novada medniekiem; arhīva fotogrāfiju albums un medību trofejas.
Tweet
