Pētniece Mg.art. Santa Mazika
Kā un kāpēc 20. gadsimta gaitā tik krasi mainījušies līdzšinējie priekšstati par mākslas institūcijām, to uzdevumiem un nozīmi sabiedrībā? Tas ir viens no būtiskākajiem jautājumiem, uz ko mēģināts atbildēt šajā grāmatā.
Tā pat kā sabiedrība, arī institūcijas ir pakļautas nemitīgām pārmaiņām. Tās organizācijas, kas mūsdienās savu darbību fokusē uz laikmetīgās mākslas eksponēšanu, pētniecību, arhivēšanu, analīzi u.tml. ne vienmēr var ietvert tradicionālajos priekšstatos par to, kādām jābūt un ar ko jānodarbojas kultūras institūcijām.
Pētījumā aplūkota vispārīga Rietumeiropas mākslas institūciju attīstība un šajā jomā notikušās pārmaiņas pēc Otrā pasaules kara, kuras atspoguļo praksi, kas vēlāk nesaudzīgi tika pakļauta institucionālajai kritikai. Tādēļ iezīmēti arī atsevišķi institucionālās kritikas aspekti un tās izraisītās sekas. Tostarp izceltas minimālisma un konceptuālisma teorētiskās pozīcijas, bet kā praktiskais piemērs tiek apskatīta kultūras un informācijas centra „K@2” darbība.
Pētījumā tiek pamatots, kadēļ mūsdienās sastopamās raibā institūciju spektra parādības var apzīmēt ar vienu terminu „jaunais institucionālisms” (plašāk pazīstams un lietots socioloģijā, politoloģijā un ekonomikā nevis kultūrā), jo neatkarīgi no atšķirīgajiem kontekstiem un uzdevumiem tām ir vairāki kopīgi darbības aspekti, filosofija un mērķi.
Tweet
