Diskusija "Vai diletantisms mākslā ir attasinojams?"

Piektdien, 13. maijā Mākslas pētījumu laboratorijā Liepājā notika diskusija “Vai diletantisms mākslā ir attaisnojams?”. Diskusijā aktīvi piedalījās filozofs Kārlis Vērpe, vizuālās komunikācijas pētniece Ilva Skulte, filozofs Normunds Kozlovs, mākslinieks Pēteris Taukulis, sociālantropoloģe Liene Blauzde, Jauno mediju māklas studenti u.c.

Diskusijā pietiekami izaicinošu uzstādījumu izvirzīja un aizstāvēja Pēteris Taukulis, uzsverot, ka mākslā diletantisms nav iespējams, jo mākslas konteksts (izstāde, saruna par mākslu, kuratora izvēle) noliedz šādu iespēju.

Tomēr Ilva Skulte piedāvāja ideālu, utopisku skatījumu un ļoti konkrētus kritērijus, kas nodalītu mākslinieku no diletanta:

1.       Prasmes. Ja startējam ar elementāro definīciju, svarīgākais elements, kas atšķir mākslinieku no diletanta, ir fakts, ka viņš prot izgatavot to, ko nolēmis gatavot - pārzina paņēmienus, instrumentus un materiālus, ir “ietrenējis” sevi ķermeniski un psihiski līdz pakāpei, kas garantē kļūdīšanās iespējas minimumu.

2.       Zināšanas. Diletants ir kāds, kas nepārzina vispārpieņemto atziņu krājumu savā mākslas jomā un vēstures periodā un nedomā par to dziļāk – tas ir, teorētiski nezina un nezina visu, kas tapis, ar tā sociālo un filozofisko kontekstu, kā arī nezina par to, rakstīts šeit tālāk un, manuprāt, nozīmē pastāvīgu sevis novērošanu un attīstīšanu precīzās – zināmās – pozīcijās.

3.       Izglītība.To parāda nevis dokuments par tās iegūšanu un mācību procesā pavadīto gadu skaits, bet kaut kas tik grūti tverams kā izmaiņas pašā cilvēkā. Daudz ir diskusiju mākslas izglītības jomā par to, kas jāmāca un kā. Piemēram, vai katram māksliniekam jāmāca zīmēšanas pamati? Manuprāt, izglītība dod zināšanas, idejas,  pasaules skatījuma padziļinājumu, bet arī spēju ieraudzīt lietu sarežģītību un kompleksitāti savstarpējā mijiedarbībā. Tātad galvenokārt tās produkts ir kritiskas domāšanas prasme un prakse, bet tā kā mākslinieka domāšana izpaužas konkrētā modalitātē, medijā, žanrā, tad izglītībai viņam būtu jādod arī praktiskas iemaņas šajā procesā, te laikam svarīgākais ir izmaiņas smadzenēs, tas ir, vizuālās mākslas pārstāvim jāprot zīmēt, lai varētu domāt attēlā, skaņas māksliniekam der trenēties izpildīšanā, lai saprastu un spētu izteikties skaņā utt. Pie tam jāņem vērā, ka izglītība veidojas pieredzes ceļā – tas ir pakāpenisks, uzkrājošs process, audzināšana, kultivēšana.

4.       Pieredze. Pieredze var būt individuāla – psiholoģisks process un tā rezultāts – briedums, kas izpaužas kā darba saturā tā formā. Tomēr pieredze ir arī sociāls fenomens – kopīgā pieredze, šobrīd pieredzamais, tautas pieredze, kolektīvā atmiņa – tas ir materiāls mākslas darba vēstījumam, mākslinieks tad strādā ar abām savām pieredzēm, pavēstot kaut ko, kas auditorijai liekas saprotams un tuvs, ko tā uztver, pārdomā un iesaistās.

5.       Atvērtība sarunai. Ar pieredzi mākslā nāk arī atvērtība diskusijai, kritikai un pat iespējams, skatītāja muļķībai, ietiepībai, aizspriedumiem utt., ko jāprot atbilstoši novērtēt un ņemt/neņemt vērā. Mūsdienās īpaši svarīga ir mūsu virtuālā socialitāte un laikmetīgā māksla pati nereti orientēta uz kritiku – individuālo aģentu, sociālu struktūru, procesu, norišu kritiku. Mākslinieciskās atklāsmes top acu priekšā komunikācijas procesā, publikai interaktīvi iesaistoties. Šādā kontekstā kā diletants izskatās kāds, kas nespēj atvērties un grib taisīt mākslu savā noslēgtajā pasaulītē, nevis citiem, par citiem, ar citiem un atstāt pēdas citos.

6.       (sa) Mēra sajūta. Svarīgs princips senajiem grieķiem – mērs it visā jau ir estētiskas relevances rādītājs. Diletants ir cilvēks, kas nezina mēra, neveltī tam laiku, neizjūt robežas, pat ja māksla īstenībā notiek tieši uz šīm robežām - apspēlējot tās, izaicinot, liekot ievērot citiem. Saistībā ar izglītību varam jautāt - vai šī sajūta attīstās mūsu skolā?

7.       Jūtīgums un intuīcija. Diletants ir kāds, kurš nesajūt un nedarbina intuīciju. Tādēļ melns kvadrāts var būt un nebūt māksla.

8.       Ideja. Mākslinieks bieži nav īpaši veiksmīgs, mēģinot verbāli noformulēt ideju (jo viņa izteiksmes līdzekļi ir citi), tomēr ir skaidrs, ka tieši idejas klātbūtne un nepieciešamība to izteikt ir radošās darbības pamatā. Pat ja šī ideja nekad neiegūst analītisku formu, bet drīzāk tā varētu būt sajūta, kas paliek intuitīvā līmenī. Tomēr darbi bez idejas ir diletantiski.

9.       Vēstījums. Ideja tomēr nav vēstījums – tas ir katram darbam savs, unikāls konkrētu zīmju lietojums. Mākslas darbā neietverot vēstījumu, veidojas komunikācija komunikācijas dēļ. Māksla mākslas dēļ vai kaut kā cita dēļ – industrijas vai slavas -, manuprāt, ir diletantiska.

10.   Vēlme un drosme. Vēlme izteikties un radīt jauno ir saistīta ar drosmi. Izteikt savu ideju, veidot savu vēstījumu, pakļaut to publikas kritiskajam skatījumam un nenobīties, pat novedot skatītājus neizpratnē vai sadusmojot. Tieši par to visvairāk var apbrīnot māksliniekus, un diletantiem šī īpašība nepiemīt – tas tomēr neliedz viņiem uzstāties kā māksliniekiem.

Tweet







Arhīvs: 2017   2016   2015   2014   2013   2012   2011   2010   2009